Attīstošas nodarbes sensorai integrācijai
Sensorā integrācija ir pamats normālai cilvēka funkcionēšanai, tā organizē ķermeņa un apkārtējās vides radītās sajūtas, lai kontrolētu savu ķermeni noteiktā vidē.
Lai bērns vispārīgi attīstītos, svarīga sensorā integrācija, t.i., maņu receptori tiek kairināti, tie saņem dažāda veida un intensitātes signālus, ko apstrādā un veido noteiktu atbildes reakciju un uzvedību.
Pētījumi rāda, ka bērniem, kuriem ir kāda veida attīstības traucējumi (dažos avotos norādīts, ka tas sastopams līdz pat 90% ), vērojami sensorās uztveres un sensorās integrācijas traucējumi. Bet bērniem ar neirotipisku attīstību sastopamas sensorās integrācijas novirzes līdz 13% bērnu.
Sensorie traucējumi izpaužas dažādos veidos, piemēram, bērns ēd vai neēd tikai noteikta veida pārtiku, izrāda nepatiku vai nemaz nepieskaras noteikta veida materiāliem vai reljefiem, jutīgi pret gaismu un skaņu, nevēlas šūpoties vai tieši otrādi – ilgstoši šūpojas utml. Sensorālās darbības traucējumi var izpausties kā destruktīva uzvedība ar pārmērīgām emocionālām reakcijām.
Tādējādi bērniem, kuri izvairās no noteiktām aktivitātēm, rodas grūtības un traucējumi dažādās jomās, piemēram, kustību aktivitātē un koordinācijā, sociālajās prasmēs un apmācībā, paškontrolē utml.
Lai tas būtu speciālists vai vecāks, ir labi apzināt, kāda veida sensorās informācijas apstrādes grūtības ir bērnam, tādējādi var izvēlēties konkrētas stratēģijas vai rotaļas, lai attīstītu un vingrinātu jaunas jušanas sajūtas, attīstītu balansēšanu, kopumā attīstītu centrālās nervu sistēmas maņu stimulatorus. Tādējādi mācot bērnam pieņemt jaunus stimulus vai nebaidīties no noteikta veida stimuliem, māca sociāli pieņemamā veidā reaģēt uz nevēlamiem stimuliem.
Izvēloties noteikta veida rotaļdarbības var veicināt sensorās integrācijas attīstību un mācīt ķermeni adekvāti reaģēt uz ienākošajiem maņu signāliem, un var būt kā interesants, jautrs kopā būšanas laiks, kas veicinās arī savstarpējo kontaktu.
Bērni ir atvērti jaunajām lietām, ja tas tiek pasniegts “mazās porcijās” un jautrā veidā. Jebkuru nodarbi un apmācību var pārvērst par rotaļu.
Dienas laikā var atrast brīdi vai brīžus, kad bērns ir labā noskaņojumā un vecākam ir iespēja veltīt bērnam laiku, nenovēršoties uz citām blakuslietām. Teiksim 10-15 min.
Jebkuras aktivitātes intensitāte un ilgums atkarīgs no bērna spējām un veselības stāvokļa, kādam gribēsies vēl un vēl, bet kādam pietiks ar vienu reizi pamēģināt un viss.
Ja redzat, ka bērns izrāda nepatiku pret kādu no nodarbēm, tad palēnām iesaistiet tādās aktivitātēs. Piemēram, norunājat, ka bērns izmēģinās tikai vienu reizi. Kad tas darīts, liekam visu nost un darām to, kas bērnam rada patīkamas emocijas. Pēc laika atkārtojat un atkal atgriežamies pie patīkamajām nodarbēm.
Pirmo, ko vēlos apskatīt ir propriocepcija. Tā ir ķermeņa spēja apzināties savu novietojumu telpā un koordinēt to. Pateicoties šai maņai, cilvēks spēj pārvietoties tumsā, satvert dažādus priekšmetus bez piedomāšanas. Galvenā propriocepcijas sistēmas funkcija ir nodrošināt noteiktu ķermeņa stāvokli vai konkrētu kustību, tāpēc tā ir ļoti būtiska motoro iemaņu attīstībai.
Ja propriocepcijas sistēmā ir kādi traucējumi, tad bērns meklē stimulācijas situācijas, lai izjustu savu ķermeni. Traucējumi var izpausties kā neveiklība (ieskrien stūrī vai priekšmetiem telpā, mantu izkrišana no rokām utml.), sēdēšana ar kājām zem sevis, nespēja nostāvēt, jo ir nepieciešamība apsēsties vai atstutēties pret sienu, tie ir bērni, kuri izmanto iespēju, ka citi viņam uzguļas virsū vai palien zem pufa un priecājas, ja kāds pufā iesēžas ar švunku utml. bērns nevar kontrolēt pildspalvas vai zīmuļa spiedienu, t.i., burtnīcā rakstot, taisa caurumus, lauž cietus kancelejas piederumus.
Propriocepcijas (ķermeņa stāvokļa un kustības telpā uztvere) uztveres veicinošas nodarbes:
Staigāšana uz rokām, kad tiek turēts aiz kājām.
Staigāšana tupus jeb zosu gājiens.
Virves vilkšanas sacensības.
Katrs stāv savā aplī. Saliek plauksts kopā un viens otru mēģina izstumt no apļa.
Apsēžas viens otram pretī un saliek kopā pēdas un “min velosipēda pedāļus”.
Mest vai stumt smagus priekšmetus.
Nest smagummaisiņus noteiktā veidā (piemēram: “krabis” nostāties četrrāpus ar seju uz augšu, uzlikt smagummaisiņu uz vēdera un iet četrrāpus uz sāniem. Vienkāršots veids ir “rupucis”, kad nostājas četrrāpus ar seju pret grīdu un smagummaisiņu liek uz muguras)
Vestibulārā aparāta veicinošas nodarbes:
Šūpoties drošās šūpolēs vai šūpuļtīklā, segā.
Vilkšana segā pa grīdu.
Šūpošana klēpī, savienojot to ar ritmisku pantiņu (savā praksē ievēroju, ka mazākajiem ļoti patīk “Jājam, jājam mēs ar zirgu”!)
Velties šurpu-turpu uz veltņa vai bumbas.
Staigāt pa slīpu dēli vai balansēt uz dēļa.
Līst cauri tunelim.
Rāpot un staigāt baseinā ar bumbiņām vai jūras viļņos.
Veidojiet taktilās takas - basām kājām staigāt smiltīs vai spilvenos, nelīdzenā virsmā.
Runa ir cilvēkam specifiska darbība, kas nodrošina savstarpēju informācijas apmaiņu starp cilvēkiem. Runas aparāts, kur notiek skaņu veidošana, sastāv no balsenes un rezonatoru sistēmas - mutes un deguna dobumiem, kā arī deguna blakusdobumiem. Balss skaņas rodas, vibrējot balss saitēm. Balss saišu vibrācija veido patskaņus, bet līdzskaņi rodas mutes un deguna dobumos. Skaņu veidošanā iesaistīto daudzo muskuļu saskaņotu darbību nodrošina ietekmes no vairākām galvas smadzeņu daļām: iegarenajām smadzenēm un vidussmadzenēm, smadzenītēm, taču galvenais runas motoriskais jeb runas kustību centrs atrodas galvas smadzeņu lielo pusložu garozā, turklāt t.s. dominējošā puslodē: labročiem - kreisajā, bet kreiļiem - labajā smadzeņu pusē.
Runas attīstību veicinošas rotaļas:
Sameklēt gotiņas attēlu un atdarināt gotiņas maušanu – mū.
Sameklēt sunīša attēlu un atdarināt sunīša riešanu – vau-vau.
Sameklēt mušas attēlu un atdarināt mušas sanēšanu – šš
Klakšķināt mēli vai turēt uz mēles gala iekarināt baranku.
Verkšķīties pie spoguļa!
Ožas uztveres veicinošas nodarbes:
Plastmasa pudelēs vai mazajos ēdiena konteineros ieliek vates plāksnītes piesūcinātas ar noteiktu eļļu vai aromvielu, piemēram, apelsīna, zemeņu, lavandas. Blakus noliek apelsīnu, zemeni un lavandas ziedu. Bērna uzdevums, paļaujoties uz smaržu salikt smaržu pārus.
Izvēlēties vislabāk bērnam pazīstamas smaržas, vēlāk pieliekot klāt nepazīstamas.
Paslēpt necaurredzamos konteinerīšos ēdamas un neēdamas lietas, kurām ir izteikta smarža – ziepes, maize, zemene, zobu pasta utml. – paļaujoties uz smaržas izjūtu, jānosaka, kas ir ēdams vai kas nav ēdams.
Dzirdes uztveres veicinošas nodarbes:
Atkārtot doto ritmu ar koka karotēm vai plastmasas tukšajām pudelēm.
Mācīties kopā dziesmiņas un tautas dziesmiņas.
Smalkās motorikas veicinošas nodares:
Rotaļas smiltīs vai pupiņās, rīsos ar karoti un bļodiņu vai lāpstiņu un spainīti.
Redzes uztveres veicinošas nodarbes:
Kontūru apvilkšana.
Šķirošana pēc krāsām, formas u.c. parametriem.
Ja pamanat savam bērnam kāda veida grūtības vai zināt, ka Jūsu bērnam ir noteikti traucējumi, vērsieties pēc palīdzības un paroma pie speciālistiem. Taču atcerieties, ka izejot no speciālista kabineta bērnam nepieciešams ģeneralizēt savas prasmes, citiem vārdiem, speciālista kabinetā iegūtās prasmes pielietot ikdienā, bet to bērnam var palīdzēt tikai ģimene.
